Profesionālās zināšanas
Priekšstata līmenī:
1. Cilvēka embrioģenēzes pamatjēdzieni, audu, orgānu un sistēmu histoģenēzes pamatprincipi.
2. Cilvēka šūnu, audu un orgānu uzbūve mikroskopiskā līmenī (histoloģija) Farmakoloģijas pamati.
3. Zāļu lietošana pie dažādām saslimšanām (iedarbības mehānisms, iespējamās blaknes, ietekme uz muskuloskeletālo, nervu, sirds un asinsvadu sistēmu, elpošanas sistēmu, psihiskajām funkcijām).
4. Biežāko saslimšanu patoģenēze, klīniskās izpausmes, ārstēšana (gastroenteroloģija, infektoloģija, dermatoloģija, endokrinoloģija, uroloģija, ginekoloģija).
5. Ķirurģiskas ārstēšanas galvenie veidi, izvēles nosacījumi un komplikāciju riski.
6. Cilvēka organisma enzīmu darbība, galvenie bioenerģētikas un vielmaiņas principi, to regulācijas iespējas, hormonālā regulācija.
7. Pēc-operāciju perioda raksturojums un specifika atkarībā no ķirurģiskās ārstēšanas veida, pēc-operācijas aprūpe.
8. Ārstēšana un aprūpe intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā.
9. Paliatīvās ārstēšanas un aprūpes raksturojums un specifika.
10. Slimības gaita, ārstēšanā izmantoto terapiju blaknes.
11. Filozofijas paradigmas
12. Ētikas, morāles un vērtību jēdzieni
13. Fizioterapijas mērķi un saturs biežāko saslimšanu ārstēšanas vadlīnijas dažādos etapos (ārstēšanas iedarbība un iespējamās blaknes: gastroenteroloģija, infektoloģija, dermatoloģija, endokrinoloģija, uroloģija, ginekoloģija).
14. Fizikālās medicīnas tehnoloģiju terapeitiskais efekts un pielietošana (lāzerterapija, triecienviļņu terapija, dūņu terapija, mainīga spiediena terapija, elektroforēze, diadinamiskās strāvas terapija, sinusoidāli modulētās strāvas terapija, hidroterapija).
15. Ārstniecības personu profesionālās kompetences.
16. Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība.
17. Veselības vajadzību prioritāšu novērtēšanas principi veselības veicināšanai indivīda līmenī.
18. Projektu vadības un administrēšanas pamatiemaņas.
19. Plašsaziņas līdzekļu darbības principi sabiedrības veselības veicināšanai.
20. Sabiedrisko attiecību veidošanas principi sabiedrības veselības veicināšanai.
21. Veselības vajadzību prioritāšu novērtēšanas principi veselības veicināšanai.
22. Komunikācijas pielāgošana specifiskām sabiedrības grupām.
23. Kognitīvie procesi, to nosakošie un ietekmējošie faktori.
24. Veselības paradumu uzvedības modeļi.
25. Veselības pratības jēdziens un komponentes.
26. Kognitīvi biheiviorālās terapijas lietošana uzvedības modeļa maiņā.
27. Sociālas un profesionālās rehabilitācijas organizācijas.
28. Modernās komunikācijas tehnoloģijas, komunikāciju teorijas profesionālās informācijas izplatīšanai.
29. Pasaules Fizioterapeitu Konfederācijas darbības principi.
30. Latvijas Fizioterapeitu Asociācijas darbības principi.
31. Latvijas Fizioterapeitu Asociācijas apakšgrupu darbības principi.
32. Jaunākās tendences fizioterapijā pasaulē un Latvijā.
33. Veselības aprūpes organizēšanas kārtība.
34. Fizioterapijas pakalpojumu juridiskie aspekti.
35. Vadības veicināšanas un saglabāšanas principi veselības aprūpes sistēmā.
36. Cilvēka dzīves kvalitāti ietekmējošais valsts, pašvaldību un uzņēmumu līmeņa regulējums.
37. Veselības aprūpes organizēšanas kārtība pakalpojuma pieejamības nodrošināšanā.
Izpratnes līmenī:
1. Novērtēšanas instrumentu psihometriskās īpašības (izvēles un lietošanas nosacījumi).
2. Motorās kontroles koncepts fizioterapijas izmeklēšanas procesā.
3. Indivīda psihiskā attīstība (kognitīvie, emocionālie un uzvedības procesi).
4. Biežāko saslimšanu un stāvokļu etiopatoģenēze, klīniskās izpausmes, diagnostika un ārstēšanas principi (traumatoloģija un ortopēdija, neiroloģija, reimatoloģija, kardioloģija, pulmunoloģija, pediatrija, psihiatrija, onkoloģija, geriatrija, cukura diabēts, vairogdziedzera funkciju traucējumi, manlutrīcija, aptaukošanās).
5. Veselības aprūpes vajadzības un pieejas (seniori, sievietes grūtniecības un pēcdzemdību periodā, sportisti).
6. Motivējošās intervēšanas elementi anamnēzes ievākšanā.
7. Pacienta centrētas prakses koncepts anamnēzes ievākšanā.
8. Ķermeņa un psihes mijiedarbības pamatojums un izpausmes.
9. Tehnisko palīglīdzekļu veidi, priekšrocības un trūkumi.
10. Psihes aizsardzības mehānismu ietekme uz personas novērtēšanas procesu.
11. Medicīniski nestabili stāvokļi (definīcija, kopējās un specifiskās pazīmes, atpazīšanas nozīme un vadīšana, dažādās pacientu grupās un veselības stāvokļos).
12. Klīniskās spriešanas modeļi.
13. Klīniskās spriešanas modeļi.
14. Starppersonu saziņas nozīme personas informēšanas procesā.
15. Starppersonu saziņas nozīme personas informēšanas procesā.
16. Filozofijas un psiholoģijas paradigmu integrācija mērķu izvirzīšanas procesā.
17. Lēmumu pieņemšanas veidi, to ieguvumi un trūkumi, īpatnības veselības aprūpes procesā.
18. Aktīvas klausīšanās nozīme un ietekme personas mērķu noskaidrošanā pirms fizioterapijas uzsākšanas.
19. Refleksijas nozīme un ietekme personas mērķu noskaidrošanā pirms fizioterapijas uzsākšanas.
20. Terapeitisko attiecību veidošanas principi, nozīme.
21. Kognitīvi biheiviorālās terapijas principi mērķu sastādīšanā.
22. Fizioterapijas mērķi un saturs biežāko saslimšanu ārstēšanas vadlīnijas dažādos etapos (ārstēšanas iedarbība un iespējamās blaknes: neiroloģija, reimatoloģija, kardioloģija, pulmonoloģija, psihiatrija,pediatrija, traumatoloģija un ortopēdija, pēcdzemdību periods).
23. Fizioterapijas mērķi un saturs biežāko saslimšanu ārstēšanas vadlīnijas dažādos etapos (ārstēšanas iedarbība un iespējamās blaknes: pacientu ar cukura diabētu, vairogdziedzera funkciju traucējumiem, malnutrīciju vai aptaukošanos).
24. Muskuloskeletālo sāpju ārstēšanas vadlīnijas un fizioterapijas integrācija tajās.
25. Veselības aprūpes organizācija (primārā, sekundārā, terciārā, ambulatora, dienas stacionāra, stacionāra).
26. Veselības aprūpes un rehabilitācijas vajadzības, aprūpes modeļu īpatnības pacientiem dažādos vecuma posmos.
27. Veselības aprūpes modeļu īpatnības specifiskās mērķa grupās (grūtnieces, sievietes pēcdzemdību periodā, sportisti, personas ar iedzimtiem vai iegūtiem paliekošiem funkcionēšanas traucējumiem, personas no sociāli neaizsargātām grupām).
28. Uz pierādījumiem balstīta veselības aprūpe (principi, pamata elementi, barjeras un veicinošie faktori, ieguvumi).
29. Zinātnisko pierādījumu ienešana klīniskajā praksē (modeļi, principi) Informācijas avotu uzticamības un kvalitātes novērtēšana.
30. Pierādījumu līmeņu un kvalitātes analīze.
31. Fizioterapeitiskajā novērtēšanā lietoto mērījumu novērtēšana un analīze.
32. Motorās mācīšanās principi fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijās un metodēs.
33. Uzskatu un pārliecības, uzvedības maiņas modeļi fizioterapijas ārstēšanā.
34. Uz pacientu centrētas prakses modelis fizioterapijas procesā.
35. Fizioterapijas tehnoloģiju un metožu terapeitiskais efekts un pielietošana neiroloģiskas izcelsmes funkcionālu ierobežojumu ietekmēšanai (neiro-attīstošā terapija (NDT), ierobežojuma izraisīta kustību terapija (CIMT), spoguļterapija, proprioreceptīvā neiromuskulārā facilitācijas terapija (PNF), McKenzie terapija, virtuālā realitāte, robottehnoloģijas).
36. Ar fizioterapijas tehnoloģijām un metodēm ietekmējamie psihofizioloģiskie faktori (trauksmes un depresijas līmenis, ķermeņa uztvere, ķermeņa tēls, paš-efektivitāte, kognitīvās spējas).
37. Fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes pacienta vajadzībām atbilstošu aktivitāšu izpildes spēju uzlabošanai (virtuāla realitāte, robottehnoloģijas).
38. Spēkā esošie normatīvie regulējumi saistībā ar pacientu drošību un tās pārraudzību ārstniecības iestādē.
39. Iestādes iekšējā kvalitātes un pacientu drošības vadības sistēma.
40. Pacientu drošības riski, to identifikācija, novēršana vai mazināšana, pārraudzība un uzlabošana fizioterapeitiskās ārstēšanas kontekstā.
41. Cilvēka uzvedības maiņas teorētisko konceptu nozīme personas motivācijā.
42. Pedagoģijas pamatprincipi motivācijas procesu veidošanā.
43. Verbāla un neverbāla saziņa.
44. Atvērti un slēgta tipa jautājumi.
45. Multiprofesionālā medicīniskajā rehabilitācijā iesaistīto speciālistu profesionālās kompetences un darbības pamatuzdevumi (funkcionālie speciālisti, fizikālās medicīnas un rehabilitācijas medicīnas ārsts, medicīnas māsas, ārstniecības atbalstu personas).
46. Konfliktu cēloņi un risināšanas stratēģijas multiprofesionālas komandas ietvaros.
47. Grupu darba organizēšana (metodes, komandas veidošana, grupas dinamika) Fizioterapeita sadarbības formas ar citiem veselības aprūpes speciālistiem.
48. Biopsihosociālā pieeja veselības izpratnē indivīda līmenī.
49. Fizisko aktivitāšu vadlīnijas un rekomendācijas.
50. Eiropas un Latvijas līmeņa rīcības plāni vai normatīvie akti veselības veicināšanā un profilaksē.
51. Zinātniskos pierādījumos balstīta primārā un sekundārā veselības profilakse indivīda līmenī.
52. Novērtēšanas metodes (ikdienas aktivitāšu, fizisko aktivitāšu, dalības paradumu novērtēšana).
53. Biopsihosociālā pieeja veselības izpratnē sabiedrības līmenī.
54. Pasaules, Eiropas un Latvijas līmeņa rīcības plāni, normatīvie akti veselības veicināšanā un profilaksē.
55. Veselības politika un sabiedrības un nevalstisko organizāciju līdzdalība veselības veicināšanas aktivitāšu plānošanā un ieviešanā.
56. Zinātniskos pierādījumos balstīta primārā un sekundārā veselības profilakse sabiedrības līmenī.
57. Veselības un tās veicināšanas, profilakses izpratne biopsihosociālajā modelī.
58. Veselības uzvedības koncepts.
59. Modificējamiem un nemodificējamie veselības riska faktori.
60. Pašefektivitāte, tās nozīme un attīstīšanas nepieciešamība.
61. Veselības veicināšanas metodes personas, ģimenes, sabiedrības līmenī.
62. Fizioterapeita profesionālo darbību regulējošās normas.
63. Refleksijas pamatprincipi.
64. Zinātniskās literatūras kvalitātes izvērtēšana, informācijas apstrāde, analīze.
65. Fizioterapeita profesijas kompetences robežas.
66. Profesionālās komunikācijas veidi informācijas izplatīšanai.
67. Fizioterapijas labas prakses principi profesionālās informācijas izplatīšanā.
68. Ārstniecības procesa organizēšanas kārtība kvalitātes kontroles īstenošanai fizioterapeita darbā.
69. Kvalitātes kontroles pamatprincipi (kvalitātes kritēriji un novērtēšanas metodika).
70. Medicīniskās lietvedības prasības kvalitātes kontroles īstenošanai fizioterapeita darbā.
71. Labas prakses principi kvalitātes kontroles īstenošanai fizioterapeita darbā.
72. Fizioterapeita profesiju regulējošās normas.
73. Inovatīvās domāšanas principi fizioterapeita profesijas attīstības veicināšanai.
74. Metodes zināšanu un inovāciju ieviešanai praksē.
75. Uz pacientu orientētas veselības aprūpes sistēmas pamatprincipi.
76. Uz pacientu orientētas veselības aprūpes sistēmas pamatprincipi.
Lietošanas līmenī:
1. Dažādu orgānu sistēmu struktūru un funkciju nozīme indivīda optimālā funkcionēšanā.
2. Orgānu sistēmu struktūru un funkciju izmaiņas dažādos attīstības posmos un stāvokļos (bērnam augot, pubertātes vecumā, novecošanas procesā, grūtniecības laikā, pēc-dzemdību periodā).
3. Dažādu orgānu un orgānu sistēmu pataloģijas, to etioloģiskie mehānismi un ietekme uz indivīda funkcionēšanu.
4. Radioloģisko izmeklējumu rezultātu nozīme (rentegnogrāfija, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, muskuloskeletālā ultrasonogrāfija, asinsvadu doplerogrāfija).
5. Instrumentālo funkcionālo izmeklējumu rezultātu nozīme (elektrokardiogramma, ehokardiogrāfija, veloergometrija, spirogrāfija, neirogrāfija).
6. Laboratorisko izmeklējumu rezultātu nozīme (iekaisuma marķieri, standarta homeostāze, lipīdu profils, osteoporozes marķieri, kardioloģiskie marķieri).
7. Fizioterapijā izmantojamās funkcionēšanas novērtēšanas metodes.
8. Novērtēšanas indikācijas, absolūtās un relatīvās kontrindikācijas pie dažādiem veselības stāvokļiem.
9. Pacienta centrētas prakses modeļa lietošana fizioterapeitiskās novērtēšanas plānošanā.
10. Starptautiskās funkcionēšanas klasifikācijas (SFK) kategoriju pielietojums.
11. Anamnēzes struktūra un ievākšanas principi.
12. Sūdzību saistība ar simptomiem.
13. Starppersonu attiecību veidošanās process.
14. Cilvēka organisms kā vienots veselums (funkcijas, funkcionēšana normālos un patoloģiskos stāvokļos).
15. Filozofijas paradigmu interpretācija funkcionēšanas kontekstā.
16. Pacienta sociālie un vides faktori, to ietekme uz funkcionēšanu.
17. Informētās piekrišanas nozīme un būtība personas izmeklēšanā.
18. Standartizēti novērtēšanas instrumenti fizioterapijā (veidi, psihometriskās īpašības, atbilstība SFK kategorijām, izvēles principi).
19. Sirds un asinsrites sistēmas anatomiskā uzbūve, normālas un patoloģiskas fizioloģiskās funkcijas, to novērtēšanas principi.
20. Elpošanas sistēmas anatomiskā uzbūve, normālās un patoloģiskās fizioloģiskās funkcijas, to novērtēšanas principi.
21. Nervu sistēmas anatomiskā uzbūve, normālās un patoloģiskās fizioloģiskās funkcijas, to novērtēšanas principi.
22. Muskuloskeletālās sistēmas normāla un patoloģiska strukturālā un funkcionālā anatomija, novērtēšanas principi.
23. Neiromuskulāro funkciju strukturālais un fizioloģiskais nodrošinājums, norma un pataloģija.
24. Palpējamo struktūru topogrāfiskā anatomija.
25. Muskuloskeletālās sistēmas biomehānika.
26. Motorās kontroles un tās attīstības koncepta lietošana fizioterapeitiskajā novērtēšanā.
27. Kustību apjoma izmeklēšana locītavās (osteokinemātiskās un artrokinemātiskās kustības).
28. Palpācijas veikšanas principi un tehnikas.
29. Kustību un pozas neiromuskulārās kontroles koncepta lietošana fizioterapeitiskajā novērtēšanā.
30. Starptautiskās funkcionēšanas klasifikācijas koncepta lietošana fizioterapeitiskajā novērtēšanā.
31. Funkcionālo testu veikšanu un izpildi ietekmējošie faktori (psihoemocionālie, kognitīvie, vides, bioloģiskie).
32. Fizioterapijā izmantojamās pacientu muskuloskeletālās sistēmas funkcionālās novērtēšanas metodes.
33. Fizioterapijā izmantojamās pacienta neiromuskulāro funkciju (motoro spēju, motorās kontroles) novērtēšanas metodes.
34. Fizioterapijā izmantojamās pacienta sirds un asinsrites sistēmas funkcionālās novērtēšanas metodes.
35. Fizioterapijā izmantojamās pacienta elpošanas sistēmas funkcionālās novērtēšanas metodes.
36. Fizioterapijā izmantojamās pacienta nervu sistēmas funkcionālās novērtēšanas metodes (refleksi, jušanas traucējumu pārbaude, nervu saknīšu iestiepuma testi).
37. Psihoemocionālo traucējumu skrīninga nozīme fizioterapeitiskajā izmeklēšanā, veikšanas metodika.
38. Fizioterapijā nozīmīgi antropometriskie rādītāji, to novērtēšanas metodika.
39. Fizioterapijā izmantojamas pacienta aktivitāšu un to ierobežojumu novērtēšanas metodes (objektīvi standartizēti instrumenti, pacienta ziņoti novērtēšanas instrumenti).
40. Fizioterapijā izmantojamas pacienta dalības un to ierobežojumu novērtēšanas metodes.
41. Personīgo un vides faktoru ietekme uz aktivitāšu veikšanu un dalību.
42. Izvairīšanās uzvedība (izpausme, nosakošie faktori, ietekme uz aktivitātēm).
43. Pacienta uzvedības un uzvedības maiņu skaidrojošie modeļi.
44. Indikatori, kas norāda, ka pacienta izmeklēšanas process vai konkrēta izmeklēšanas metode ir nekavējoši jāpārtrauc (absolūta kontrindikācija), šo indikatoru atpazīšana un monitorēšana funkcionālas izmeklēšanas laikā.
45. Vitālo rādītāju monitorēšana un interpretācija izmeklēšanas laikā “Sarkanie karogi” jeb brīdinošie simptomi (uz pierādījumiem balstīta klasifikācija, vadlīnijas, interpretēšana, rīcības plānošana).
46. Pacienta subjektīvo un objektīvo fizisko funkcionālo traucējumu patoģenētisko mehānismu (disfunkcijas) skaidrojums: (iesaistītie mehānismi, to attīstība, izraisošie un pastiprinošie faktori, mazinošie un kompensējošie mehānismi, esošie zinātniskie pierādījumi).
47. Pacienta subjektīvo un objektīvo fizisko funkcionālo traucējumu patoģenētisko mehānismu (disfunkcijas) īpatnības dažādos vecuma posmos, pie dažādām saslimšanām, esošie zinātniskie pierādījumi.
48. Fizioterapijā izmantoto novērtēšanas metožu rezultātu interpretācija.
49. Kritiskā domāšana un kritiski analītiskā domāšana izmeklēšanas rezultātu interpretēšanā.
50. Pacienta funkcionāla stāvokļa analīze biopsihosociālajā modelī.
51. Pacienta centrētas prakses modeļa lietošana fizioterapeitiskās novērtēšanas plānošanā.
52. Starptautiskās funkcionēšanas klasifikācijas komponenšu pielietojums pacienta izmeklēšanas rezultātu interpretācijā un slēdziena formulēšanā.
53. Aktivitāšu ierobežojuma veidošanos ietekmējošie un modulējošie faktori.
54. Dalības ierobežojumu ietekmējošie un modulējošie faktori.
55. Kritiskā domāšana un kritiski analītiskā domāšana izmeklēšanas rezultātu interpretēšanā, zināšanu sintēzē un lēmumu pieņemšanā.
56. Funkcionālās problēmas formulēšanas principi.
57. Saziņas formas, to lietošana kopīgu lēmumu pieņemšanā un mērķu izvirzīšanā.
58. Pacienta centrēta prakses modeļa lietošana lēmuma pieņemšanā un mērķu izvirzīšanā.
59. SFK konceptuālā modeļa lietošana (novērtēšanas rezultātu skaidrošana, kopīgā lēmumu pieņemšanā mērķu izvirzīšanā).
60. Fizioterapeita – pacienta dalīta lēmumu pieņemšanas principi Uzvedības maiņas modeļu pielietošana, nozīme kopīgu fizioterapijas mērķu izvirzīšanai.
61. Fizioterapijas mērķu formulēšanas principi un specifika.
62. Mērķu definēšana (sasniedzami, izmērāmi, atbilstoši, specifiski, laikā noteikti).
63. Dalīta lēmuma pieņemšanas principi, izmantošana praksē.
64. Standartizētu novērtēšanas instrumentu izvēles principi mērķu sasniegšanas izvērtēšanai.
65. Pacienta vajadzību un vērtību analīze mērķtiecīgas fizioterapijas plānošanā.
66. Fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģiju un metožu izvēles pamatojums.
67. Fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģiju un metožu lietošanas indikācijas, kontrindikācijas (absolūtas un relatīvas) un piesardzīgas lietošanas nosacījumi.
68. Fizioterapijā izmantojamo tehnoloģiju un metožu iedarbības mehānismi (biomehāniskie, bioķīmiskie, multisensorie, neiroplastiskie, kognitīvi – biheiviorālie, afektīvie).
69. Motorās kontroles un tās attīstības konceptā balstītas fizioterapijas ārstēšanas metodes un tehnoloģijas.
70. Motorās mācīšanās teorijā un principos balstītas fizioterapijas ārstēšanas metodes un tehnoloģijas.
71. Uzskatu un pārliecības, uzvedības fizioterapijas ārstēšanas metodes un tehnoloģijas.
72. Starptautiskās funkcionēšanas klasifikācijas koncepta lietošana fizioterapijas ārstēšanas plānošanā.
73. Uz pacientu centrētas prakses modeļa lietošana mērķu formulēšanā un ārstēšanas programmas plānošanā.
74. Apstiprinātās fizioterapeita profesionālajā darbā izmantojamās fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas.
75. Fizioterapijas metodes un tehnoloģijas muskuloskeletālo funkcionālo problēmu ārstēšanā (to iedarbības mehānismi un sasniedzamie rezultāti, lietošanas nosacījumi, efektivitātes pierādījumi).
76. Fizioterapijas metodes un tehnoloģijas neiromuskulāro (motoro spēju, motorās kontroles, locītavu neiromuskulārās kontroles) un neirālas ģenēzes funkcionālo problēmu ārstēšanā (to iedarbības mehānismi un sasniedzamie rezultāti, lietošanas nosacījumi, efektivitātes pierādījumi).
77. Fizioterapijas metodes un tehnoloģijas (to iedarbības mehānismi un sasniedzamie rezultāti, lietošanas nosacījumi, efektivitātes pierādījumi) sāpju (akūtu un subakūtu, hronisku) ārstēšanā.
78. Fizioterapijas metodes un tehnoloģijas sirds-asinsrites sistēmas un elpošanas sistēmas traucējumu funkcionālo problēmu ārstēšanā(to iedarbības mehānismi un sasniedzamie rezultāti, lietošanas nosacījumi, efektivitātes pierādījumi).
79. Fizioterapijas metodes un tehnoloģijas psihisko funkciju traucējumu izraisītu funkcionālo problēmu ārstēšanā (iedarbības mehānismi un sasniedzamie rezultāti, lietošanas nosacījumi, efektivitātes pierādījumi).
80. Fizioterapijas metodes un tehnoloģiju pārvietošanās un pozu saglabāšanas aktivitāšu uzlabošanai.
81. Fizioterapijas metodes un tehnoloģijas specifiskām pacientu mērķu grupām dažādos vecuma posmos (metožu pielāgošana, specifika, aktuālās vadlīnijas, rekomendācijas).
82. Fizioterapijas ārstēšanas metožu un tehnoloģiju lietošanas specifika sievietēm grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā (iedarbības mehānismi, sasniedzamie rezultāti, lietošanas nosacījumi, efektivitātes pierādījumi).
83. Fizioterapijas ārstēšanas metožu un tehnoloģiju izvēles nosacījumi un lietošanas specifika, rekomendācijas (aktuālas vadlīnijas, prakses standarti) dažādos ārstēšanas un rehabilitācijas etapos (pirms un pēc operācijas periods, intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā, akūtas un subakūtas stacionāras ārstēšanas vai rehabilitācijas laikā, ambulatorās ārstēšanas vai rehabilitācijas laikā, vēlīnā posmā un ilgtermiņā).
84. Fizioterapijas ārstēšanas metožu un tehnoloģiju lietošanas specifika pacientam aktuālo komplikāciju profilaksē (iedarbības mehānismi un sasniedzamie rezultāti, lietošanas nosacījumi, efektivitātes pierādījumi).
85. Fizioterapijas ārstēšanas metožu un tehnoloģiju lietošanas specifika pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām dažādos ārstēšanas un rehabilitācijas etapos (iedarbības mehānismi, sasniedzamie rezultāti, lietošanas nosacījumi, efektivitātes pierādījumi).
86. Pacienta pašpalīdzības (paš-kontroles) prasmju attīstīšana fizioterapijas procesā.
87. Uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas ārstēšanas metodes, lai mazinātu katastrofizāciju, maldīgus pieņēmumus, izvairīšanās uzvedību un veicinātu veselības uzvedības veidošanos dažādās pacientu grupās.
88. Uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas ārstēšanas metodes pacienta aktīvās lomas un līdzdalības veicināšanai, paš-efektivitātes uzlabošanai.
89. Terapeitisko attiecību izveide, aktīva klausīšanās un reflektēšana, atbalsta sniegšana pacientam kā fizioterapijas intervences plāna sastāvdaļa.
90. Fizioterapijas ārstēšanas organizatoriskā plānošana (kopējais laiks, nodarbību skaits un veids, nodarbību ilgums).
91. Mērķu sasniegšanas un atkārtotas novērtēšanas plānošana.
92. Terapijas noslēguma un pēctecības plānošana.
93. Mērķu sasniegšanas izvērtējums dinamikā.
94. Atkārtotas novērtēšanas nozīme turpmākās fizioterapijas plānošanā.
95. Atbilstošu informācijas avotu meklēšanas stratēģijas, resursi.
96. Pierādījumu iegūšanas, apkopošanas, analīzes un sintēzes principi par konkrētas fizioterapijas ārstēšanas metodes efektivitāti dažādām pacientu grupās.
97. Vadlīniju lietošana un ieviešana klīniskajā darbā, analīze konkrētām mērķu grupām.
98. Apstiprinātās klīniskās vadlīnijas, kurās integrēta fizioterapija vai specifiskas fizioterapijas vadlīnijas.
99. Zinātnisko pierādījumu ienešana klīniskās spriešana procesā un lēmumu pieņemšanā fizioterapeita profesionālajā darbā.
100. Zinātnisko pierādījumu ienešana saziņā ar pacientu plānojot fizioterapijas ārstēšanas plānu.
101. Kritiskā domāšana informācijas apstrādē, analīzē un izplatīšanā.
102. Dalīts lēmumu pieņemšanas process fizioterapijā.
103. Fizioterapijas medicīnisko tehnoloģiju un metožu lietošanas nosacījumi, sagatavošanās, kontrindikācijas, izpildes metodika, specifika dažādos vecuma posmos.
104. Starptautiskās funkcionēšanas klasifikācijas konceptuālā modeļa.
105. lietošana fizioterapijas ārstēšanas procesā.
106. Uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas ārstēšanas metodes muskuloskeletālo funkcionālo problēmu ārstēšanā.
107. Uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas ārstēšanas metodes neiromuskulāro un neirālas ģenēzes funkcionālo problēmu ārstēšanā.
108. Uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas ārstēšanas metodes sāpju (akūtu, subakūtu, hronisku) ārstēšanā.
109. Uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas ārstēšanas metodes sirds-asinsrites sistēmas un elpošanas sistēmas traucējumu funkcionālo problēmu ārstēšanā.
110. Uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas ārstēšanas metodes psihisko traucējumu izraisītu funkcionālo problēmu ārstēšanā.
111. Fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes pārvietošanās un pozu saglabāšanas aktivitāšu uzlabošanai (agrīna mobilizācija, vertikalizācija, funkcionālo aktivitāšu treniņš, pārvietošanās palīglīdzekļu izvēle un pielāgošana).
112. Pārvietošanās palīglīdzekļi lietošana ārstēšanas procesā.
113. Uz pierādījumiem balstītu fizioterapijas metožu pielietošana funkcionālo problēmu ārstēšanai dažādām pacientu klīniskajām grupām (pacientiem ar cukura diabētu, vairogdziedzera funkciju traucējumiem, malnutrīciju vai aptaukošanos) un dažādos vecuma posmos.
114. Uz pierādījumiem balstītu fizioterapijas ārstēšanas metožu lietošana sievietēm grūtniecības un pēcdzemdību periodā.
115. Uz pierādījumiem balstītu fizioterapijas ārstēšanas metožu lietošana akūtā stacionāra posmā (pirms un pēc operācijas periods, intensīvas terapijas un reanimācijas nodaļās): ārstēšanas metožu izvēles nosacījumi, lietošanas specifika, rekomendācijas, vadlīnijas.
116. Uz pierādījumiem balstītu fizioterapijas ārstēšanas metožu lietošana akūtas un subakūtas stacionāras rehabilitācijas etapā (fizioterapijas ārstēšanas metožu izvēles nosacījumi, lietošanas specifika, rekomendācijas, vadlīnijas).
117. Uz pierādījumiem balstītu fizioterapijas ārstēšanas metožu lietošana ambulatoras ārstēšanas vai rehabilitācijas etapā (fizioterapijas ārstēšanas metožu izvēles nosacījumi, lietošanas specifika, rekomendācijas, vadlīnijas).
118. Vēlīnā posma un ilgtermiņa fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģiju un metožu izvēles nosacījumi, lietošanas specifika, rekomendācijas, vadlīnijas.
119. Fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģiju un metožu lietošanas specifika komplikāciju profilaksē.
120. Fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģiju un metožu lietošanas specifika pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām dažādos ārstēšanas un rehabilitācijas etapos.
121. Uz pieradījumiem balstītas fizioterapijas metodes veselības uzskatu un uzvedības maiņai (katastrofizācija, maldīgu pieņēmumu, izvairīšanās uzvedība; principi, metodes).
122. Uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas metodes, lai veicinātu pacienta aktīvo lomu, paš-efektivitāti, aktīvu līdzdalību terapijā un pašpalīdzības prasmes.
123. Terapeitisko attiecību veidošanas principi un nozīme fizioterapijas ārstēšanas veikšanā.
124. Aktīva klausīšanās un reflektēšana ārstēšanas procesā.
125. Atbalsta sniegšana kā fizioterapijas ārstēšanas plāna sastāvdaļa.
126. Ar fizioterapijas tehnoloģijām un metodēm ietekmējamie psihofizioloģiskie faktori.
127. Aktīvu un pasīvu kustības apjomu ietekmējošie faktori (muskuļu garums, spēks un tonuss, saišu elastība, locītavas kapsulas elastība, artrokinemātiskās kustības).
128. Fizioterapijas tehnoloģiju un metožu ietekme uz kustības apjomu (aktīva un pasīva muskuļu stiepšana, atrokinemātisko kustību uzlabošana).
129. Muskuļu spēku un izturību veidojošie faktori.
130. Fizioterapijas tehnoloģiju un metožu ietekme uz muskuļu spēku.
131. Fizioterapijas tehnoloģiju un metožu ietekme uz funkcionālo aktivitāšu mācīšanos.
132. Ar fizioterapijas tehnoloģijām un metodēm ietekmējamās sirds un asinsvadu sistēmas funkcijas (pulsa, asinsspiediena, elpošanas izmaiņas slodzes laikā, fiziskās slodzes tolerance, fiziskas slodzes ilgtermiņa ietekme).
133. Ar fizioterapijas tehnoloģijām un metodēm ietekmējamās elpošanas funkcijas (elpošanas izmaiņas slodzes laikā, elpošanas frekvence, krūšu kurvja ekskursijas, vitālā kapacitāte, elpošanas stereotips).
134. Akūtu un hronisku sāpju rašanās mehānisms un sāpju patoģenēze.
135. Fizioterapijas tehnoloģiju un metožu ietekme uz iekaisuma procesu.
136. Indikācijas un kontrindikācijas fizioterapijas un fizikālās medicīnas tehnoloģiju un metožu pielietošanai.
137. Fizikālās medicīnas tehnoloģiju terapeitiskais efekts un pielietošana (transkutānās elektroneirostimulācijas terapija (TENS), funkcionālās elektrostimulācijas terapija, ultraskaņa, masāža, siltuma un aukstuma terapija, magnētterapija, interferences strāvas terapija).
138. Ar fizioterapijas tehnoloģijām un metodēm ietekmējamās neiroloģiskas izcelsmes funkcijas (muskulatūras tonuss, centrālie un perifērie refleksi, virspusējā un dziļā jušana, līdzsvars, kustību koordinācija).
139. Filozofijas paradigmu interpretācija funkcionēšanas izpratnē ārstēšanas procesa īstenošanā.
140. Fizioterapijas ārstēšanas īstenošanas veidi (stacionārā, dienas stacionārā, ambulatori, pacienta dzīvesvietā, attālināti).
141. Fizioterapijas ārstēšanas pārtraukšanas indikatori, to atpazīšana.
142. Medicīniski nestabilu stāvokļu atpazīšana fizioterapijas ārstēšanas laikā, atbilstoša rīcība.
143. Fizioterapijā izmantojamo ārstēšanas metožu modifikāciju iespējas dažādās situācijās.
144. Manuāla kontakta lietošanas principi un tehnika, veicot fizioterapeitisko ārstēšanu.
145. Fizioterapeitiskajā ārstēšanā lietotais aprīkojums (tehniskās īpašības, lietošanas specifika, apkope un uzglabāšana).
146. Ergonomiski droša pacientu fizioterapeitiskā ārstēšana.
147. Drošības apsvērumi funkcionālo uzdevumu veikšanā fizioterapeitiskās ārstēšanas laikā.
148. Vides un aprīkojuma drošas lietošanas nosacījumi fizioterapeitiskās ārstēšanas laikā.
149. Dzīvībai bīstamu stāvokļu pazīmes dažādu grupu un vecuma posmu pacientiem.
150. Defibrilatora/automātiskā ārējā defibrilatora lietošana kardiopulmonālas reanimācijas laikā.
151. Vitālās funkcijas (monitorēšana, novērtēšana, interpretēšana, lēmumu pieņemšana).
152. Neatliekamās medicīniskās palīdzības algoritmi dažādos vecuma posmos.
153. Akūti veselības stāvokļi, to atpazīšana un vadīšana.
154. Atdzīvināšanas pasākumi (sirds netiešā masāža, elpceļu caurlaidības nodrošināšana un elpināšana) dažādos vecuma posmos.
155. Motivējošās intervēšanas principi un elementi fizioterapijas mērķu sasniegšanas veicināšanai.
156. Atgriezeniskās saites forma un ietekme uz fizioterapiju (verbālā, taktīlā, vizuālā).
157. Saskarsmes psiholoģija.
158. Starppersonu attiecības multiprofesionālas sadarbības īstenošanai.
159. Veselības veicināšanas un profilakses stratēģijas (veidi, izvēles nosacījumi, esošie efektivitātes pierādījumi) indivīda līmenī.
160. Veselības riska skrīnings (biopsihosociālā pieeja, novērtēšanas instrumenti, vadlīnijas).
161. Ergonomisko risku novērtēšana, pielietojums veselības veicināšanas un profilakses programmu veidošanā indivīda līmenī.
162. Ikdienas fizisko aktivitāšu paradumu novērtēšana (pacienta ziņotie novērtēšanas instrumenti, objektīvi mērījumi).
163. Mērķu formulēšana veselības veicināšanas plāna sastādīšanai indivīda līmenī.
164. Zinātniskos pierādījumos balstīti veselības veicināšanas, primārās un sekundārās profilakses pasākumi.
165. Vides un personas ergonomikas nozīme veselības profilaksē.
166. Veselības veicināšanas un profilakses stratēģijas sabiedrības līmenī (veidi, izvēles nosacījumi, esošie efektivitātes pierādījumi).
167. Mērķu formulēšana veselības veicināšanas plāna sastādīšanai sabiedrības līmenī.
168. Grupu nodarbību īstenošana (pieejas, noteikumi, pacientu atlases kritēriji, riska faktori).
169. Papildināt ar zināšanās specifiskām mērķu grupām.
170. Veselības uzvedību nosakošie un ietekmējošie faktori Pacientu izglītošana (principi, aktivitātes, metodes).
171. Informācijas uztvere, ietekmējošie faktori.
172. Motivējošas intervijas teorētiskais pamatojums, principi un metodoloģija, pielietošana veselības uzvedības maiņai.
173. Paškontrole, pašpārvalde un slimības paš-vadības principi un metodes, pielietojums veselības veicināšanā un profilaksē.
174. Profesionālo tēlu veidojošie komponenti (uzvedība, attieksmes, izskats).
175. Kritiskās domāšanas un analīzes principi.
176. Terapeitisko attiecību veidošanas principi un nozīme profesijas tēla veidošanā.
177. Veselīga dzīvesveida pamatprincipi un ietekmējošie faktori.
178. Psihiskās labbūtības uzturēšana Piemērots darba apģērbs, higiēna un vizuālais tēls.
179. Uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas pamatprincipi atbildīgas informācijas izplatīšanā.
180. Kritiskās domāšanas un analīzes principi atbildīgas informācijas izplatīšanā.
181. Kritiskās un kritiski analītiskās domāšanas principi kvalitātes kontroles īstenošanai fizioterapeita darbā.
182. Kritiskās un kritiski analītiskās domāšanas principi fizioterapeita profesijas attīstības veicināšanai.
183. Kritiskās un kritiski analītiskās domāšanās principi pakalpojuma pieejamības veicināšanai.
Vispārējās zināšanas
Priekšstata līmenī:
1. Diskusijas veidošanas un vadīšanas pamatprincipi.
2. Uzņemējdarbības pamati veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai.
3. Darba tiesisko attiecību normatīvie akti.
4. Darba likums.
5. Ārstniecības likums.
6. Darba līguma un koplīguma saturs.
7. Modernās komunikācijas tehnoloģijas, komunikācijas teorijas.
8. Cilvēku, vides un īpašuma drošība.
9. Profesionālo asociāciju izstrādātās rekomendācijas medicīniskās dokumentācijas lietvedībai.
10. Zinātnisku publikāciju sagatavošanas principi.
11. Pētniecības regulējuma nozīme.
12. Profesionālās pilnveides regulējums fizioterapijā.
Izpratnes līmenī:
1. Profesionālas komandas organizēšana (vadības principi, saziņas prasmes).
2. Darba kārtības noteikumi un iekšējās kārtības noteikumi.
3. Kritiskā un kritiski analītiskā domāšana fizioterapeita profesionālās darbības organizēšanai.
4. Metodes zināšanu un inovāciju ieviešanai fizioterapeita praksē.
5. Inovatīvās domāšanas principi.
6. Organizāciju psiholoģijas principi profesionālas komandas organizēšanai.
7. Publiskās runas un audiovizuālo prezentāciju sagatavošanas principi.
8. Reflektīvas domāšanas pamatprincipi profesionālas komandas organizēšanai.
9. Darba aizsardzības, ugunsdrošības, elektrodrošības, higiēnas, vides aizsardzības un civilās aizsardzības normatīvo aktu prasības.
10. Darba tiesisko attiecību normatīvie akti.
11. Darba likums.
12. Ārstniecības likums.
13. Konfliktu cēloņi un risināšanas stratēģijas multiprofesionālas komandas ietvaros.
14. Informācijas sistēmu drošība.
15. Elektronisko datubāžu darbība medicīnas pierakstu glabāšanai.
16. Saskarsmes ētika, sadarbība un profesionālās komunikācijas veidi.
17. Pacienta un fizioterapeita tiesības un pienākumi ētikas normu ievērošanā.
18. Ētiskas normām atbilstošu terapeitisko attiecību veidošana.
19. Konfliktu cēloņi un risināšanas stratēģijas.
20. Preventīvie pasākumi katastrofu un draudu mazināšanai.
21. Dokumentācijas nozīme, praktiskais un juridiskais pienesums.
22. Elektronisko datubāžu darbība medicīniskās dokumentācijas ierakstu glabāšanai.
23. Medicīniskās dokumentācijas lietvedības kārtība.
24. Pētnieciskās problēmas formulēšanas pamatprincipi.
25. Datu iegūšanas metodes:kvalitatīvi, kvantitatīvi, jaukta tipa dizaini Kvantitatīvas un kvalitatīvas datu analīzes metodes.
26. Datu analīzes interpretācija.
27. Starppersonu un grupu psiholoģijas pamati zinātniski pētnieciskās darbības īstenošanai.
28. Publiskās runas un audiovizuālo prezentāciju sagatavošanas principi zinātniski pētnieciskā darba rezultātu un procesa ziņošanai.
29. Izglītības pasākumu plānošanas pamati.
30. Uz pierādījumiem balstītas medicīnas principi profesionālās pilnveides īstenošanai.
31. Informācijas avoti (uz pierādījumiem balstītas vadlīnijas, kvalitātes standarti, formāla un neformāla tālākizglītība).
32. Mācīšanās stratēģijas.
Lietošanas līmenī:
1. Profesionālā terminoloģija valsts valodā.
2. Zinātniskās valodas stili.
3. Valodas funkcijas: vārdu krājums, jautājumu uzdošana, saziņas formas.
4. Valodas un komunikācijas daudzveidība dažādos kontekstos.
5. Lietišķo rakstu valodas kultūra.
6. Svešvalodas lietojums mutvārdu un rakstu formā.
7. Vārdu krājums vienā svešvalodā.
8. Profesionālā terminoloģija vienā svešvalodā.
9. Rakstu valodas kultūra.
10. Starpkultūru mijiedarbība.
11. Darba organizācija: plānošana, uzdevumu deliģēšana.
12. Sociālās un ētikas normas profesionālas komandas organizēšanai.
13. Drošas fizioterapeita darba vides nosacījumi.
14. Darba apstākļi un cilvēka veselība kā dzīves kvalitātes nosacījums.
15. Fizioterapijā izmantojamā aprīkojuma drošības prasības.
16. Darba kārtības noteikumi un iekšējie normatīvie akti.
17. Darbinieka tiesības, pienākumi un atbildība.
18. Darba kultūra.
19. Medicīniskās informācijas apstrāde izmantojot izplatītākās datorprogrammas.
20. Personas datu aizsardzība.
21. Vispārējās un profesionālās ētikas normas, pamatprincipi, fizioterapeitu un ārstu ētikas kodeksa principi.
22. Profesionālās darbības normatīvais regulējums.
23. Deontoloģijas principi.
24. Konfidencialitātes principi.
25. Personas datu aizsardzība.
26. Pacienta autonomija un tiesības.
27. Dzimumu līdztiesība.
28. Vardarbības atpazīšana.
29. Bērnu tiesības.
30. Rīcība katastrofu gadījumos.
31. Medicīniskā terminoloģija fizioterapeita profesionālajā darbībā.
32. Konfidencialitātes principi pacienta datu dokumentēšanā.
33. Refleksijas pamatprincipi savu profesionālo darbību novērtēšanai, profesionālās pilnveides īstenošanai, zināšanu un prasmju pārnešanai fizioterapeita praks.
34. Kritiska un kritiski analītiskas domāšana tālākizglītības kontekstā.
35. Atbilstošu informācijas avotu meklēšanas stratēģijas, resursi profesionālās pilnveides īstenošanai.
36. Zinātniskās literatūras kritiska analīze profesionālajai pilnveidei.
37. Ziņojumu sagatavošanas metodika un pamatprincipi.
38. Diskusijas principi un kultūra.

Profesionālās prasmes un attieksmes
1. Plānot fizioterapeitiskās izmeklēšanas secību.
2. Iegūt informāciju pacienta fizioterapeitiskajai izmeklēšanai par pacienta veselības stāvokli no medicīniskās dokumentācijas un veselības aprūpes profesionāļiem.
3. Izvērtēt kontrindikācijas fizioterapeitiskās izmeklēšanas vai atsevišķu izmeklēšanas metožu veikšanai.
4. Novērtēt indikācijas pacienta izmeklēšanai.
5. Pielietot klīnisko spriešanu fizioterapeitiskās novērtēšanas plānošanā.
6. Noskaidrot pacienta vai pilnvarotās personas aktuālās sūdzības un vajadzības.
7. Analizēt pacienta aktuālās sūdzības un vajadzības.
8. Uzdot mērķtiecīgus jautājumus pacientam un veidot efektīvu saziņu.
9. Ievākt sociālo un ģimenes anamnēzi.
10. Izvirzīt hipotēzi par pacienta sūdzību cēloni.
11. Noskaidrot pacienta ziņoto slimības vēsturi un veselības stāvokli.
12. Ievākt mutvārdu vai rakstisku informāciju par kontekstuālajiem faktoriem, kas mijiedarbojas ar pacienta funkcionēšanas ierobežojumiem.
13. Noskaidrot pacienta perspektīvu attiecībā uz funkcionālo stāvokli, to ietekmējošiem faktoriem.
14. Noskaidrot pacienta uztvertās vajadzības saistībā ar funkcionālo stāvokli un tā uzlabošanu.
15. Pielietot standartizētus novērtēšanas instrumentus anamnēzes iegūšanai.
16. Reflektēt par noskaidrotajām pacienta sūdzībām un vajadzībām.
17. Pielāgot pacientam izmeklēšanas gaitu atkarībā no anamnēzē noskaidrotās informācijas.
18. Atpazīt pacienta personības iezīmes, uzskatus un pārliecību, uzvedības veidu, kas mijiedarbojas ar funkcionēšanas ierobežojumu.
19. Iegūt no pacienta informēto piekrišanu.
20. Veidot efektīvu komunikāciju ar pacientu izmeklēšanas laikā.
21. Lietot pacienta vajadzībām atbilstošus standartizētus aktivitāšu novērtēšanas instrumentus.
22. Lietot pacienta vajadzībām atbilstošus standartizētus pašvērtējuma instrumentus funkciju, aktivitāšu un dalības vērtēšanai.
23. Aktīvi klausīties pacienta
24. ziņotajā izmeklēšanas laikā.
25. Atpazīt neverbālos ziņojumus izmeklēšanas laikā.
26. Veikt pacienta vispārējo un lokālo vizuālo apskati.
27. Veikt pacienta vitālo rādītāju novērtēšanu miera stāvoklī.
28. Novērtēt pacienta stāju.
29. Novērtēt dažāda veida pozu maiņu un lokomociju dažādās vidēs.
30. Novērtēt pacienta gaitu dažādās vidēs.
31. Novērtēt motorās kontroles līmeni un kvalitāti dažādās pozās.
32. Novērtēt motoro kontroli un tās attīstību bērniem dažādos vecuma posmos.
33. Lietot standartizētus novērtēšanas instrumentus bērnu motoro spēju izmeklēšanā.
34. Novērtēt pacienta locītavu aktīvo un pasīvo mobilitāti (goniometrija, inklinometrija).
35. Novērtēt pacienta locītavu pasīvo stabilitāti.
36. Novērtēt pacienta locītavu lokālo un globālo stabilitāti.
37. Novērtēt pacienta muskuļu spēku un garumu.
38. Veikt pacientam tūskas apjoma standartizētu mērījumu.
39. Veikt palpācijas testus.
40. Novērtēt pacienta sirds un asinsrites reakciju uz fizisku slodzi un pozu maiņu (sirdsdarbības frekvence, arteriālais asinsspiediens, izjustā piepūle, simptomi).
41. Novērtēt pacienta slodzes toleranci ar standartizētiem testiem.
42. Novērtēt pacienta sirdsdarbības frekvenci, arteriālā asinsspiedienu fiziskās slodzes testēšanas laikā.
43. Novērtēt pacienta elpošanas frekvenci, dziļumu, stereotipu, palīgmuskuļu iesaisti miera stāvoklī, pie fiziskas piepūles un pozu maiņas.
44. Veikt pacienta krūšu kurvja ekskursiju mērījumus.
45. Novērtēt pacienta skābekļa saturāciju asinīs miera stāvoklī, pie fiziskas slodzes un pozu maiņas.
46. Veikt pacienta krūšu kurvja perkusiju un auskultāciju.
47. Noteikt pacienta plaušu vitālo kapacitāti ar spirometru.
48. Novērtēt pacienta muskuļu tonusu ar standartizētiem instrumentiem.
49. Veikt cīpslu refleksu testus.
50. Veikt neirodinamiskos testus.
51. Veikt virspusējās taktīlās un temperatūras jušanas pārbaudes klīniskos testus.
52. Veikt kinestēzijas pārbaudi ar repozīcijas kļūdas novērtējumu.
53. Novērtēt pacienta kustību koordināciju.
54. Novērtēt pacienta spēju sajust ķermeņa viduslīniju un novietojumu telpā.
55. Novērtēt līdzsvara reakcijas dažādās pozās un pie pozu maiņas.
56. Novērtēt posturālo kontroli ar standartizētiem novērtēšanas instrumentiem dažādās pozās un pie pozu maiņas.
57. Veikt pacienta antropometriskos mērījumus.
58. Novērtēt palīglīdzekļu ietekmi uz pacienta pārvietošanās aktivitātēm.
59. Novērtēt pacientam nepieciešamās asistēšanas apjomu.
60. Novērtēt pacienta aktivitāšu veikšanas un dalības modifikācijas, kas liecina par izvairīšanās uzvedību vai personīgo faktoru ietekmi.
61. Veikt psihoemocionālu traucējumu simptomu skrīningu ar pacienta ziņotiem novērtēšanas instrumentiem.
62. Atpazīt pacienta simptomus, kas liecina par medicīniski nestabilu stāvokli.
63. Atpazīt absolūtās un relatīvās kontrindikācijas.
64. Noteikt “sarkanos karogus” pēc pacienta subjektīvajiem un objektīvajiem simptomiem.
65. Atbilstoši rīkoties situācijās, kas prasa pārtraukt pacienta izmeklēšanas procesu.
66. Informēt pacientu par atradni.
67. Interpretēt pacienta sūdzību, objektīvās atradnes un struktūras bojājumu savstarpējo saistību.
68. Interpretēt kontekstuālo faktoru saistību ar pacienta sūdzībām, izjustajām vajadzībām un funkcionālās novērtēšanas rezultātiem.
69. Interpretēt kontekstuālo faktoru saistību ar pacienta sūdzībām un objektīvo atradni.
70. Formulēt funkcionālo problēmu.
71. Analizēt attiecināmo izmeklējumu (radioloģijas, laboratorisko izmeklējumu, veloergometrijas, spirometrijas) rezultātus.
72. Formulēt fiziski funkcionālā ierobežojuma patoģenētiskos mehānismus.
73. Noteikt fiziskā funkcionālā stāvokļa stiprās puses.
74. Noteikt aktivitāšu un dalības ierobežojumus kontekstā ar fizisko funkciju traucējumiem.
75. Informēt par novērtēšanas procesā gūto informāciju un slēdzienu pacientam saprotamā valodā.
76. Izskaidrot pacientam viņa pieredzes saistību ar sūdzību cēloņiem un nepieciešamību mainīt paradumus.
77. Paredzēt pacienta atkārtotas novērtēšanas laiku.
78. Izprast pacienta vai viņa pilnvaroto personu perspektīvu par funkcionālo stāvokli un tās ierobežojumiem.
79. Cienīt pacienta vērtības, pārliecību un izvēli.
80. Skaidrot pacientam fizioterapeitiskās izmeklēšanas rezultātus.
81. Pamatot fizioterapeitiskās novērtēšanas rezultātus.
82. Vadīt kopīgu lēmumu pieņemšanas procesu ar pacientu vai pilnvaroto personu.
83. Atpazīt šķēršļus pacienta runā izvirzīto mērķu sasniegšanai.
84. Izvirzīt kopīgi ar pacientu vai pilnvaroto personu atbilstošus un sasniedzamus fizioterapijas mērķus.
85. Izvirzīt mērķus atbilstoši pacienta gatavībai, spējai un iespējām iesaistīties terapijas procesā.
86. Izvirzīt nozīmīgus, specifiskus, izmērāmus, sasniedzamus un laikā noteiktus terapijas mērķus.
87. Cienīt pacienta vai pilnvarotās personas individuālās izvēles un pārliecību.
88. Izvēlēties piemērotas ārstēšanas metodes.
89. Skaidrot pacientam vai pilnvarotajai personai formulētos mērķus un to sasniegšanas plānu.
90. Iegūt pacienta vai pilnvarotās personas piekrišanu ārstēšanas programmas īstenošanai.
91. Plānot mērķu sasniegšanas novērtēšanu un tālāko rīcību.
92. Nodrošināt plānveida atkārtotu pacienta novērtēšanu.
93. Plānot fizioterapijas ārstēšanas norisi (kopējais laiks, nodarbību skaits un veids, nodarbību ilgums).
94. Sniegt pacientam rekomendācijas par nepieciešamību iesaistīt citus speciālistus fizioterapijas mērķu sasniegšanai.
95. Izmantot pirmreizējā novērtēšanā pielietotos standartizētos novērtēšanas instrumentus.
96. Izvērtēt nepieciešamību pielietot papildus standartizētus novērtēšanas instrumentus.
97. Veikt atkārtotu novērtēšanu.
98. Izvērtēt izvirzīto fizioterapijas ilgtermiņa un īstermiņa mērķu sasniegšanu.
99. Sagatavot fizioterapeita atzinumu par pacienta funkcionālo stāvokli rakstiskā formā.
100. Atrast atbilstošus un uzticamus informācijas avotus.
101. Izmantot uzticamus zinātnisko pierādījumu iegūšanas avotus.
102. Apkopot zinātniskos pierādījumus par atsevišķu ārstēšanas metožu vai to kombināciju efektivitāti terapijas mērķu sasniegšanā.
103. Kritiski analizēt aktuālo zinātnisko pierādījumu kvalitāti un līmeni.
104. Kritiski analizēt novērtēšanas instrumentu psihometriskās īpašības.
105. Kritiski analizēt novērtēšanas instrumentu atbilstību konkrētai klīniskai situācijai.
106. Integrēt zinātniskos pierādījumus klīniskās spriešanas procesā un lēmumu pieņemšanā.
107. Lietot atbilstošas vadlīnijas klīnisko lēmumu pieņemšanā.
108. Informēt un skaidrot pacientam zinātnisko pierādījumu pielietošanu fizioterapijas procesā.
109. Īstenot plānoto ārstēšanas programmu.
110. Pielāgot fizioterapijas ārstēšanu atbilstoši aktuālajai situācijai, pacienta spējām un vajadzībām.
111. Veicināt aktīvu pacienta līdzdalību ārstēšanas programmas īstenošanā.
112. Atbildīgi lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes muskuloskeletālo funkcionālo problēmu ārstēšanā.
113. Atbildīgi lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes neiromuskulāro un neirālas ģenēzes funkcionālo problēmu ārstēšanā.
114. Atbildīgi lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes sāpju ārstēšanā.
115. Lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes dažādās klīniskās populācijās (dažādos vecuma posmos) funkcionālu problēmu ārstēšanā.
116. Lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes reimatoloģisku saslimšanu funkcionālu problēmu ārstēšanā.
117. Lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes traumu un ortopēdisku saslimšanu izraisītu funkcionālu problēmu ārstēšanā.
118. Lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes cukura diabēta, vairogdziedzera disfunkcijas, malnutrīciju vai aptaukošanās izraisītu funkcionālu traucējumu ārstēšanā.
119. Atbildīgi lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes sievietēm grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā funkcionālu problēmu ārstēšanā.
120. Atbildīgi lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes onkoloģisku saslimšanu izraisītu funkcionālu problēmu ārstēšanā.
121. Atbildīgi lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes sirds-asinsrites sistēmas izraisītu funkcionālu problēmu ārstēšanā.
122. Atbildīgi lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes elpošanas sistēmas traucējumu izraisītu funkcionālo problēmu ārstēšanā.
123. Atbildīgi lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes psihisko traucējumu izraisītu funkcionālo problēmu ārstēšanā.
124. Atbildīgi lietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes pārvietošanās un pozas saglabāšanas aktivitāšu trenēšanai.
125. Pielietot fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģijas un metodes pacienta motorās kontroles saglabāšanai un uzlabošanai.
126. Pielietot fizioterapijas tehnoloģijas un metodes pacienta kustības apjoma saglabāšanai un uzlabošanai.
127. Pielietot fizioterapijas tehnoloģijas un metodes pacienta funkcionālās aktivitātes atjaunošanai.
128. Koriģēt fizioterapijas tehnoloģiju un metožu izvēli izvirzīto mērķu sasniegšanai atbilstoši pacienta veselības un funkcionālā stāvokļa izmaiņām.
129. Pielietot fizikālās medicīnas tehnoloģijas.
130. Īstenot fizioterapijas plānu atbilstoši personas vecumposmam.
131. Koriģēt ilgtermiņa, īstermiņa mērķus atbilstoši pacienta funkcionālajam stāvoklim.
132. Kritiski izvērtēt nepieciešamību pielāgot profesionālo darbību aktuālajai situācijai.
133. Lietot atbilstošas manuālās prasmes fizioterapeitiskā ārstēšanā.
134. Ievērot ergonomikas principus.
135. Izvērtēt drošības riskus un draudus fizioterapijas ārstēšanas laikā.
136. Mazināt drošības riskus un draudus fizioterapijas ārstēšanas laikā.
137. Veikt pacientam drošu ārstēšanas metožu pielietošanu.
138. Atbildīgi lietot nepieciešamo aprīkojumu un ierīces fizioterapijas ārstēšanas laikā.
139. Nodrošināt cieņpilnu attieksmi pret pacientu fizioterapijas ārstēšanas laikā.
140. Nodrošināt pacienta komfortu fizioterapijas ārstēšanas laikā.
141. Atpazīt ar vispārējo veselības stāvokli saistītus neatliekamus stāvokļus.
142. Uzsākt neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu neatliekamās situācijās.
143. Pielietot neatliekamās medicīniskās palīdzības algoritmus visu vecumu pacientu grupām.
144. Īstenot neatliekamo medicīnisko palīdzību specifiskās situācijās.
145. Veikt vitālo funkciju monitorēšanu un novērtēšanu.
146. Izmantot motivējošās intervēšanas principus un elementus pacienta ārstēšanā izvirzīto mērķu sasniegšanai.
147. Veikt pacienta vai pilnvarotās personas izglītošanu.
148. Izskaidrot fizioterapeitiskās ārstēšanas metodes atbilstoši plānam.
149. Lietot aktīvās klausīšanās metodes saziņā ar pacientu vai viņa pilnvaroto personu.
150. Nodrošināt pacienta informēšanu par fizioterapijas dinamiku un mērķu sasniegšanu.
151. Sniegt atgriezenisko saiti pacientam par sadzirdēto.
152. Pielāgot atgriezeniskās saites formu pacientam.
153. Iesaistīt citus speciālistus pacienta terapijas ilgtermiņa un īstermiņa mērķu sasniegšanai.
154. Cienīt komandā iesaistīto speciālistu profesionālo autonomiju un individualitāti.
155. Atpazīt iespējamu problēmsituāciju rašanos multiprofesionālas komandas ietvaros.
156. Iesaistīties problēmsituāciju risināšanā.
157. Dalīties ar citiem speciālistiem ar multiprofesionālas ārstēšanas nodrošināšanai būtisku informāciju par pacientu.
158. Paust kompetentu profesionālo viedokli starpdisciplināras un multiprofesionālas komandas ietvaros.
159. Nodrošināt fizioterapeitisko ārstēšanu multiprofesionālas komandas ietvaros.
160. Iesaistīties rehabilitācijas mērķu izvirzīšanā multiprofesionālas komandas ietvaros.
161. Atpazīt un analizēt veselību veicinošos un kavējošos faktorus indivīda līmenī.
162. Analizēt specifiskai mērķa grupai piederoša indivīda vajadzības.
163. Veikt ergonomisko risku faktoru skrīningu.
164. Veikt ergonomisko risku novērtēšanu fizioterapijas kontekstā veselības veicināšanas un primārās profilakses ietvaros.
165. Izveidot mērķtiecīgu un specifisku ergonomisko risku mazināšanas plānu fizioterapijas kontekstā.
166. Īstenot mērķtiecīgu un specifisku ergonomisko risku mazināšanas vai novēršanas plānu fizioterapijas kontekstā.
167. Veikt starpdisciplināru sadarbību ar citu nozaru speciālistiem indivīda veselības veicināšanai.
168. Sadarboties ar pacientu tiesību un interešu aizstāvības organizācijām indivīda veselības veicināšanai.
169. Izglītot pacientu par veselības veicināšanu un profilaksi.
170. Sniegt uz pierādījumiem balstītas un pacientam piemērotas fizisko aktivitāšu rekomendācijas.
171. Sniegt uz pierādījumiem balstītas ergonomisko risku mazināšanas rekomendācijas fizioterapijas kontekstā.
172. Atpazīt un analizēt veselību veicinošos un kavējošos faktorus sabiedrības līmenī.
173. Analizēt specifiskas mērķa grupas vajadzības.
174. Izglītot sabiedrību par fizisko aktivitāšu nozīmi un ieguvumiem.
175. Iesaistīties starpdisciplinārā sadarbībā ar citu nozaru speciālistiem veselības veicināšanai sabiedrības līmenī.
176. Sadarboties ar pacientu tiesību un interešu aizstāvības organizācijām.
177. Izglītot sabiedrību par mazkustīga dzīvesveida ietekmi dažādās vecuma grupās.
178. Iesaistīties kompleksu veselības veicināšanas un slimību profilakses aktivitāšu plānošanā un realizācija dažādām mērķa grupām.
179. Vadīt veselību veicinošas aktivitātes grupu nodarbību veidā.
180. Izglītot pacientu grupas par veselības veicināšanu un profilaksi.
181. Veikt motivējošo interviju.
182. Izvēlēties pacienta vajadzībām atbilstošas paš-palīdzības stratēģijas.
183. Apmācīt pacientam paš-palīdzības stratēģijas.
184. Izglītot pacientu par veselības traucējumu riskiem un profilakses iespējām.
185. Strādāt fizioterapeita profesijas standartā noteiktajās kompetenču robežās.
186. Uzturēt fizioterapeita profesionālajai videi atbilstošu tēlu.
187. Uzņemties atbildību par savu fizisko un psihisko veselību.
188. Iesaistīties ar veselīgu dzīvesveidu saistītās aktivitātēs.
189. Kritiski izvērtēt profesionālās lomas iekļaušanos veselības aprūpes sistēmā.
190. Sekmēt profesijas atpazīstamību.
191. Īstenot profesionāli atbildīgas informācijas izplatīšanu.
192. Analizēt informāciju saistītu ar fizioterapijas profesionālajiem jautājumiem.
193. Īstenot profesionālo darbību pamatojoties uz kvalitātes kontroles prasībām.
194. Realizēt fizioterapeita profesionālo darbību atbilstoši ārstniecības iestādes noteiktajiem kvalitātes indikatoriem un kritērijiem.
195. Piedalīties kvalitātes kontroles uzlabošanas iniciatīvās.
196. Balstīt savu fizioterapeita prakses modeli uz profesionālo darbību nosakošām vadlīnijām un kvalitātes indikatoriem un kritērijiem.
197. Formulēt profesionālo viedokli.
198. Kritiski izvērtēt profesionālos apstākļus, vajadzības un iespējas.
199. Analizēt fizioterapijas profesijas attīstībai aktuālo informāciju.
200. Ievērot ar veselības aprūpi saistīto normatīvo aktu prasības.
201. Iesaistīties starpnozaru sadarbībā veselības jomas attīstības veicināšanā.
202. Kritiski analizēt sabiedrības veselības rādītājus un vajadzības.
203. Izvirzīt priekšlikumus veselības aprūpes politikas veidošanai.
204. Izprast veselības aprūpes politikas norises.
205. Orientēties veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības normatīvajos aktos.
206. Iesaistīties fizioterapijas nozares profesionālo interešu aizstāvībā.
207. Iesaistīties pacientu grupu interešu aizstāvībā fizioterapijas kontekstā.
Vispārējās prasmes un attieksmes
1. Sazināties valsts valodā.
2. Lietot profesionālo terminoloģiju valsts valodā.
3. Ievērot latviešu literārās valodas normas lietišķajā un darījumu stilā.
4. Piemērot saziņu atbilstoši situācijas prasībām.
5. Atbilstīgi kontekstam formulēt mutiskus un rakstiskus argumentus.
6. Sazināties mutiski un rakstiski noteiktajā svešvalodā.
7. Lietot profesionālo terminoloģiju oficiāli noteiktajā svešvalodā.
8. Ievērot literārās valodas normas.
9. Organizēt savu profesionālo darbību.
10. Pārvaldīt savu profesionālo darbību darba vietā.
11. Atpazīt nepieciešamību veidot profesionālo komandu.
12. Iesaistīt ārstēšanas procesa nodrošināšanā nepieciešamos speciālistus.
13. Strādāt profesionālā komandā.
14. Vadīt profesionālu komandu.
15. Ievērot koleģiālu, atbalstošu profesionālo sadarbību.
16. Uzturēt savu darba vietu atbilstoši darba aizsardzības prasībām.
17. Nodrošināt fizioterapijā izmantojama aprīkojuma uzturēšanu atbilstoši drošības prasībām.
18. Ievērot darba aizsardzības, ugunsdrošības un vides aizsardzības normatīvo aktu prasības darba pienākumu veikšanā.
19. Izvērtēt vides faktoru ietekmi uz savu un pacienta veselību.
20. Nodrošināt pacientu drošību fizioterapeita darba vidē.
21. Rīkoties atbilstoši ugunsdrošības, elektrodrošības un civilās aizsardzības noteikumiem.
22. Ievērot darbinieka pienākumus un tiesības.
23. Ievērot iekšējās kārtības noteikumus.
24. Piemērot normatīvos aktus, kas regulē darba tiesiskās attiecības.
25. Apzināt sekas par pienākumu tīšu vai netīšu nepildīšanu.
26. Atpazīt iespējamu konfliktsituāciju rašanos multiprofesionālas komandas ietvaros.
27. Ievērot kvalitātes kontroles prasības.
28. Lietot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un datubāzes.
29. Orientēties aktuālajās informācijas izplatīšanas iespējās.
30. Lietot biroja tehniku.
31. Lietot dažādus saziņas kanālus.
32. Nodrošināt drošu informācijas apmaiņu.
33. Izvēlēties atbilstošas informācijas apmaiņas tehnoloģijas.
34. Ievērot vispārējās un profesionālās ētikas, t.sk. deontoloģijas principus fizioterapeita darbā.
35. Korekti risināt konfliktsituācijas fizioterapeita darba vidē.
36. Veikt profesionālo darbību atbilstoši profesionālās ētikas normām un normatīvajam regulējumam.
37. Uzņemties atbildību par savas rīcības atbilstību ētikas normām.
38. Apzināties savu zināšanu un prasmju robežas.
39. Ievērot konfidencialitātes principus.
40. Ievērot personas datu aizsardzību.
41. Ievērot pacienta tiesības.
42. Apzināties savas profesionālās prasmes katastrofu un draudu gadījumā.
43. Pēc iespējas nodrošināt sabiedrībai minimāli nepieciešamās pamatvajadzības katastrofas un tās draudu gadījumā.
44. Sniegt palīdzību katastrofā cietušajiem un mazināt kaitējumu.
45. Veikt skaidrus, saprotamus un precīzus ierakstus medicīniskajā dokumentācijā.
46. Lietot medicīnisko terminoloģiju un atpazīstamus saīsinājumus.
47. Ievērot ētikas principus un datu aizsardzības prasības medicīnisko ierakstu veikšanā.
48. Ievērot ārstniecības iestādes iekšējos noteikumus par dokumentācijas noformēšanu.
49. Ievērot veselības aprūpes nozares profesionālo asociāciju izstrādātās rekomendācijas.
50. Ievērot medicīnisko ierakstu lietvedību nosakošo normatīvo regulējumu.
51. Dokumentēt novērtēšanas datus, fizioterapeita slēdzienu, izvirzītos mērķus, ārstēšanas plānu.
52. Dokumentēt ārstēšanas procesu sistemātiskā veidā.
53. Dokumentēt ārstēšanas noslēgumu, mērķu sasniegšanas izvērtējumu, tālāko plānu.
54. Sagatavot atgriezenisko saiti pacientam un iesaistītajiem veselības aprūpes profesionāļiem.
55. Noteikt veselības aprūpes un sociālās labklājības jomas pētniecisko problēmu.
56. Sastādīt pētnieciskā darba plānu.
57. Pielietot zinātniskās pētniecības metodoloģiju.
58. Strādāt pētnieciskās komandas ietvaros.
59. Sagatavot ziņojumu par pētnieciskā darba procesu un rezultātiem.
60. Uzstāties ar ziņojumu par pētnieciskā darba procesu un rezultātiem.
61. Sagatavot publikācijai zinātnisku rakstu.
62. Veikt patstāvīgu un neatkarīgu zinātniski pētniecisko darbu.
63. Izvērtēt savu profesionālo darbību un tās uzlabošanai nepieciešamos pasākumus.
64. Reflektēt par savu profesionālo zināšanu, prasmju un kompetenču apjomu.
65. Analizēt aktualitātes fizioterapijas nozarē un zinātnisko literatūru.
66. Reflektēt par savām mācīšanās prasmēm.
67. Plānot savu mācīšanās prasmju pilnveidi.
68. Izvēlēties profesionālās pilnveides vajadzībām atbilstošu tālākizglītības veidus.
69. Reflektēt par savām zināšanām, prasmēm un kompetencēm līdzdiploma programmās studējošo klīniskā darba pārraudzībā.
70. Patstāvīgi uzlabot savas profesionālās kompetences.
71. Īstenot mērķtiecīgu profesionālo pilnveidi.
72. Iesaistīties interkoleģiālās mācīšanās aktivitātēs.
73. Apmeklēt formālus un neformālus tālākizglītības pasākumus.
74. Sagatavot ziņojumus profesionālo organizāciju tālākizglītības pasākumiem.
75. Pielietot profesionālajā pilnveidē gūtās prasmes profesionālajā darbībā.
76. Reflektēt par tālākizglītības pasākumu rezultātiem.
77. Piedalīties fizioterapijas līdzdiploma programmās studējošo klīniskā darba pārraudzībā.

Profesionālās kompetences
1. Spēja izvēlēties zinātniski pamatotas, mērķtiecīgas un piemērotas fizioterapijas novērtēšanas metodes, balstoties uz profesionālajām zināšanām un prasmēm, un apkopoto informāciju.
2. Spēja atpazīt, novērtēt un interpretēt indikācijas, to neesamību un kontrindikācijas pacienta fizioterapeitiskai izmeklēšanai un iespējamai ārstēšanai.
3. Spēja mērķtiecīgi iegūt būtisku informāciju no pacienta vai pilnvarotās personas un medicīniskās dokumentācijas fizioterapeitiskās ārstēšanas procesa nodrošināšanai.
4. Spēja pielietot zinātniski pamatotas, mērķtiecīgas un piemērotas fizioterapijas novērtēšanas metodes, balstoties uz profesionālajām zināšanām un prasmēm un apkopoto informāciju par pacienta vajadzībām funkcionēšanas novērtēšanai.
5. Spēja veikt strukturētu un mērķtiecīgu pacienta fizioterapeitisko izmeklēšanu funkciju un struktūru, aktivitāšu un dalības līmenī, kā arī novērtēt kontekstuālos faktorus.
6. Spēja noteikt “sarkanos karogus” un kontrindikācijas fizioterapijas ārstēšanas uzsākšanai, pielietojot profesionālās zināšanas un klīniskās spriešanas prasmes.
7. Spēja interpretēt, analizēt un izvērtēt fizioterapijas novērtēšanas laikā iegūtos rezultātus un noteikt funkcionālo problēmu, izskaidrojot pacientam sūdzību cēloņus un novērtēšanas rezultātā iegūto informāciju viņam saprotamā valodā.
8. Spēja formulēt fizioterapeita slēdzienu, balstoties uz veiktās novērtēšanas rezultātu interpretāciju, sintezējot vispārējās un profesionālās zināšanas, un pielietojot klīniskās spriešanas prasmes.
9. Spēja lietot klīniskās spriešanas un efektīvas saziņas prasmes, lai kopīgā lēmumu pieņemšanas procesā ar pacientu vienotos par atbilstošiem mērķiem.
10. Spēja plānot atbilstošu fizioterapijas ārstēšanas programmu, balstoties uz specifiskiem, izmērāmiem, noteiktā laika posmā sasniedzamiem, reālistiskiem mērķiem, ņemot vērā pacienta individuālās izvēles un pārliecību.
11. Spēja izvēlēties atbilstošas pierādījumos balstītas medicīniskās tehnoloģijas fizioterapeitiskās ārstēšanas plānošanā pielāgojot to pacienta individuālajām vajadzībām.
12. Spēja cieņpilni un saprotamā veidā izskaidrot pacientam vai pacienta pilnvarotajai personai gan fizioterapeitiskās novērtēšanas procesu, gan funkcionālo problēmu.
13. Spēja īstenot uz pierādījumiem balstītu prakses modeli fizioterapijas plānošanas un īstenošanas procesā, pielietojot atbilstošus un uzticamus informācijas avotus, kritiski analizējot pieejamos zinātniskos pierādījumus un integrējot tos klīniskajā darbā.
14. Spēja lietot uzticamus un derīgus rezultātu mērījumus, kritiski izvērtējot to īpašības un atbilstību konkrētajam prakses kontekstam, lai analizētu un nepieciešamības gadījumā pielāgotu savu profesionālo darbību.
15. Spēja kritiski, radoši un zinātniski pamatoti pārnest jaunākās zināšanas un prasmes fizioterapeita profesionālajā darbībā.
16. Spēja veikt pacienta vajadzībām atbilstošu ārstēšanu ar pierādījumos balstītām fizioterapijas tehnoloģijām un metodēm, balstoties uz paredzētajā ārstēšanas plānā izvirzīto mērķu sasniegšanai.
17. Spēja pielāgot ārstēšanas procesu, reaģējot uz izmaiņām pacienta veselības stāvoklī un citos ietekmējošos faktoros.
18. Spēja īstenot drošu un efektīvu fizioterapijas ārstēšanu, lietojot klīnisko spriešanu, atbilstošas manuālās prasmes un ergonomiski drošu izpildi, ārstēšanas procesā kritiski novērtējot pielietoto metožu ietekmi un pacienta aktuālo stāvokli, pēc nepieciešamības mainot terapijas metodes vai pārtraucot ārstēšanu.
19. Spēja atpazīt akūtus stāvokļus fizioterapeita praksē un sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību dažādām pacientu grupām akūtās un dzīvībai bīstamās situācijās.
20. Spēja sazināties ar pacientu vai viņa pilnvaroto personu, respektējot un cienot pacientu un viņu tuvinieku pārliecību, ticību un kultūru, sniedzot saprotamu informāciju, dodot ieteikumus un iedrošinot.
21. Spēja sniegt profesionālu atbalstu un motivāciju pacientam vai pilnvarotajai personai terapijas plāna īstenošanā un mērķu sasniegšanā, pielietojot personai atbilstošāko atgriezeniskās saites formu, izglītošanas un motivēšanas pasākumus.
22. Spēja efektīvi sadarboties ar citiem veselības aprūpes profesionāļiem multiprofesionālā komandā, apzinoties savu un citu komandas dalībnieku profesionālo lomu, respektējot autonomiju un individualitāti, lai sasniegtu optimālu rezultātu konkrētajā situācijā.
23. Spēja cieņpilni un ētiski sazināties ar medicīnas profesionāļiem, izmantojot uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas principus, izprotot un veicinot fizioterapeita lomu veselības aprūpes sistēmas funkcijās un struktūrās.
24. Spēja iesaistīties veselības veicināšanas un profilakses aktivitāšu plānošanā un ieviešanā, ar mērķi uzlabot indivīda veselību, izprotot un lietojot biopsihosociālo pieeju, veselību nosakošo faktoru identifikatorus un veselību veicināšanas un profilakses stratēģijas.
25. Spēja iesaistīties veselību veicinošu un profilakses aktivitāšu plānošanā un īstenošanā sabiedrības līmenī, izprotot un lietojot biopsihosociālo pieeju, veselību nosakošo faktoru identifikatorus un veselību veicinošas stratēģijas.
26. Spēja mērķtiecīgi veicināt pacienta veselības uzvedības maiņu, pacienta vajadzībām atbilstošas paš-palīdzības stratēģijas, pielietojot uz pierādījumiem balstītas metodes.
27. Spēja demonstrēt profesionālajai videi un profesijai atbilstošu uzvedību un attieksmi, uzņemoties atbildību par savu fizisko un psihisko veselību.
28. Spēja kritiski izvērtēt un saprotamā veidā izplatīt informāciju dažādām mērķa auditorijām, izmantojot aktuālus un efektīvus komunikācijas veidus.
29. Spēja iesaistīties kvalitātes kontroles procesa īstenošanā un uzlabošanas iniciatīvās profesionālās darbības ietvaros, pielietojot izpratni par kvalitātes standartiem un pieeju kvalitātes vadībā un kontrolē veselības aprūpē.
30. Spēja, kritiski izvērtējot profesionālos apstākļus, vajadzības un iespējas, sniegt radošu un mērķtiecīgu ieguldījumu fizioterapeita profesijas attīstībā.
31. Spēja ievērot veselības aprūpes un veselības veicināšanas normatīvo aktu prasības, izprotot veselības politikas norises.
32. Spēja aizstāvēt fizioterapijas nozares profesionālās un pacientu intereses, veicinot izpratni par profesiju, sekmējot tās attīstību un daudzpusību un pieejamību.
Vispārējās kompetences
1. Spēja korekti komunicēt ar kolēģiem, lietojot profesionālo terminoloģiju, un sazināties ar pacientiem un viņu tuviniekiem gan mutiski, gan rakstiski, nodrošinot korektas un literārās valodas normām atbilstošas informācijas sniegšanu valsts valodā.
2. Spēja sazināties svešvalodā un lietot profesionālo terminoloģiju.
3. Spēja mērķtiecīgi plānot, organizēt un strādāt profesionālā komandā, atzīstot komandas dalībnieku autonomiju un individualitāti, lai nodrošinātu efektīvu pārvaldību un optimālu pakalpojuma sniegšanu.
4. Spēja organizēt un pārvaldīt profesionālo darbību prakses vietā, prioritizējot un pārvaldot darba slodzi, efektīvi izmantojot pieejamos resursus, saskaņā ar profesionālajiem standartiem un ētikas kodeksu.
5. Spēja veikt profesionālu darbību rūpējoties par savu un pacienta drošību saskaņā ar darba aizsardzības, ugunsdrošības, vides aizsardzības un civilās aizsardzības normatīvo aktu prasībām.
6. Spēja nodibināt un uzturēt cieņpilnas darba tiesiskās attiecības, ievērot darba vietas iekšējās kārtības noteikumus un kvalitātes kontroles prasības.
7. Spēja iesaistīties kvalitātes kontroles procesa organizēšanā un īstenošanā profesionālās darbības ietvaros.
8. Spēja attīstīt profesionālo darbību, pārliecinoši un droši lietot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas darba uzdevuma izpildē.
9. Spēja fizioterapeita profesionālajā darbībā ievērot vispārējas un profesionālās ētiskās un tiesību normas, deontoloģijas principus, demonstrējot profesionālu uzvedību un attieksmes, kritiski izvērtējot savu zināšanu un prasmju robežas.
10. Spēja ievērot un nodrošināt konfidencialitāti un personas datu aizsardzību, autonomiju un tiesības fizioterapeita profesionālajā darbībā.
11. Spēja līdzdarboties un iesaistīties ārkārtas situācijās, reaģējot uz esošiem vai iespējamiem draudiem, atbilstoši savu profesionālo kompetenču ietvaram.
12. Spēja dokumentēt fizioterapeita profesionālo darbību, demonstrējot klīnisko domāšanu, ievērojot ētikas un datu aizsardzības principus un lietojot korektu terminoloģiju un saprotamus saīsinājumus.
13. Spēja savlaicīgi, saprotami, izmantojot profesionālo terminoloģiju aizpildīt medicīnisko dokumentāciju.
14. Spēja kompetenti iesaistīties zinātniski pētnieciskās darbības plānošanā, īstenošanā un rezultātu ziņošanā ar veselības aprūpi un sociālās labklājības jomu saistītos pētījumos.
15. Spēja kritiski un reflektīvi izvērtēt savu profesionālo darbību ņemot vērā uz pierādījumiem balstītas fizioterapijas principus, noteikt un mērķtiecīgi plānot tās pilnveidei nepieciešamos pasākumus, demonstrējot iniciatīvu un gatavību mācīties.
16. Spēja iesaistīties interkoleģiālās mācīšanās aktivitātēs kopā ar citiem profesionāļiem.
17. Spēja pilnveidot un uzlabot profesionālo darbību, nepārtraukti aktualizējot un attīstot profesionālās zināšanas, prasmes un uzvedību, iesaistoties profesionālās pilnveides un mūžizglītības procesā un iekļaujot pieredzi praksē.
18. Spēja piedalīties fizioterapijas līdzdiploma studējošo klīniskā daba pārraudzībā.